Deja ir cilvēka prieka, seksuālo vēlmju, dvēseles stāvokļa izpausme ar ķermenisko formu palīdzību.

Eiropā pirmām kārtām jāmin Senā Grieķija un Roma ar savām nežēlīgajām spēlēm, sacensībām Kolizejā. Pievēršoties antīkās mākslas ideālu sabrukumam, kas apogeju sasniedza Kolizejā (Nāves teātris), dejas ceļu cauri viduslaikiem līdz renesansei, kad tautas deja kļuva par galma dejām un radās balets (1581). Top pirmā karaliskā dejas akadēmija, rodas pirmie baletmeistari un prīmas.
Īpašu uzplaukumu baleta māksla piedzīvo Francijas karaļa Ludviķa XIV laikā. Pats karalis dejo baletu. Eiropas valstu karaļi savās zemēs dibina karaliskās operas un baleta teātrus. Dejas mākslas attīstība un metamorfozes cauri laikiem un laikmetiem, dejas mākslas saskarsme un simbioze ar citiem mākslas veidiem, ar cilvēku mūžseno vēlmi pārrotāties, pārģērbties un pārtapt, kas spožu izpaudumu radusi karnevālos.
Deja ikvienam sagādā milzīgas emocijas,jo tā ir grūta un tai ir fiziskā piepūle.
Kopš sirmas senatnes šis mākslas veids tika uztverts kā dievišķa izpausme. Indijas dejas mākslu pārzināja Šiva. Antīkās jeb Senās Grieķijas dejas aizbildne bija viena no Apollona Musageta mūzām – Terpsihora. Senajā Grieķijā, attīstoties teātrim, radās pantomīma, deja tās ķermeniskajā izpausmē. Kustība, deja veido cilvēka plastiku, veicina harmoniju un skaistumu. Dejas atveidojumi seno civilizāciju tēlotājmākslā ir vienīgie avoti, kas apstiprina dejas esamību kopš civilizācijas sākuma. Skulptūras, zīmējumi uz sienām ļauj spriest par dejas raksturu.
Deja, dejotājs tēlotājmākslā ir fiksēts kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem. Eiropas agrīnās kristietības nostiprināšanas laikā mēs deju redzam gan kā slavējošu, gan kā nosodošu mākslu.

2010